| Autors: Juris Tiltiņš, |
| Redaktora vērtējums |
 |
|
| Lietotāju vērtējums |
 (0 vote) |
|
 Kad reliģija saskaras ar atbilžu meklēšanu uz jautājumiem par dzīves mērķi, morāli, izcelsmi vai zinātni, tā šo jomu pētniecību mēģina apturēt, apspiežot jebkādu reliģijas sekotāju tieksmi pētīt un izzināt.
Reliģiskās organizācijas liedz paplašināt redzesloku un kopumā nepieļauj sociālu, morālu vai zinātnisku progresu. Klasisks piemērs šai kritikai ir baznīcas uzbrukumi Galileo, kad viņš paziņoja, ka zeme riņķo ap sauli. Arī mūsdienās turpinās debates „ticība pret saprātu” stilā un veidojas fundamentālistu, kā arī svēto rakstu literātu opozīcija zinātnei un liberālai demokrātijai. Piemēram, reliģija nepieļauj diskusijas jautājumos par radīšanu un evolūciju, pretapaugļošanos, baznīcas nošķiršanu no valsts, vakcināciju un anestēziju. 19. gadsimta laikā attīstījās „konflikta tēze”, kā to sauc vēstures zinātnieki. Saskaņā ar šo modeli, jebkādas nesaskaņas reliģijas un zinātnes starpā noteikti noved pie atklātas sadursmes, kur reliģija parasti ir uzbrucējs pret jebkādām jaunām zinātniskām idejām. Reliģijas un zinātnes savstarpējo attiecību pētniecība dēļ tā, ka 19. un 20. gadsimtos tā ir konfliktu pamatā, piesaistījusi ļoti lielu vēsturnieku uzmanību pēdējos simts gadus un ieņem augstu vietu populārajā kultūrā. Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka konflikta tēze ir pārāk vienkārša un uzskata, ka jautājumi jāanalizē daudz detalizētāk.
|
