Autors: Juris Tiltiņš,

Redaktora vērtējums

Lietotāju vērtējums    (0 vote)

Lielākā daļa reliģiju (izņemot tādas kā scientoloģija, raelisms, bahaisms, mormonisms) veidojās laikā, kad cilvēki gandrīz neizprata tādus jautājumus kā dzīvības rašanās, ķermeņa uzbūve, zvaigžņu un planētu uzbūve u.c.

Reliģijas tādēļ centās risināt indivīdu personīgos emocionālos jautājumus, ilustrējot biedējošu spēku esamību, kuru darba rezultātā radusies šāda sabiedrība.

Šādu ilustrējumu un stāstu mērķis bija radīt mierinājumu un kopības sajūtu ar augstākajiem spēkiem. Tādēļ reliģija senajā sabiedrībā pildīja nozīmīgu lomu. Piemēram, vairums reliģiju cilvēkiem skaidroja saules un mēness aptumsumus un komētu rašanos. 

Ar mūsdienu zināšanām tādās nozarēs kā bioloģija, psiholoģija, ķīmija un fizika, kad zinām daudz vairāk nekā seno sabiedrību locekļi, vairāki kritiķi, tai skaitā Ričards Daukins, Kristofers Hičens un Mišels Onfreijs, uzskata, ka pieturēšanās pie reliģiju vecajiem uzskatiem ir absurda un neracionāla.

Stanfordas Universitātes filozofs Džons Makkartijs uzskata, ka: „Mums vairs nav nepieciešama Dieva hipotēze, jo zinātne ir bijusi veiksmīga un tas ir labākais veids atlikušo mistēriju atrisināšanai.”

Vairāki kritiķi saskata problēmu tajā, ka joprojām liela daļa cilvēku turpina šīs senās tradīcijas. Kritiķi uzskata, ka šīs paliekas no salīdzinoši primitīvās dzīves un sevis izpratnes, ne tikai kaitē mūsdienu zinātnes un kultūras vērtībām, bet arī negatīvi ietekmē dažādus sociālus un ētiskus jautājumus.